“Arhitektūra ir visa mana dzīve” – tā podkāsta “DIENA PĒC” ceturto rubrikas “Īpašums” epizodi iesāk starptautiski atzītā arhitekte Zaiga Gaile, kuru var dēvēt arī par Latvijas arhitektūras mūzu. Arhitektūra ir viņas kaislība kopš 25 gadu vecuma, kam pakārtota visa dzīve. Un ne velti – viņa ir ļoti pieprasīta, un šodien var izvēlēties savus pasūtītājus. Sarunā “Kaamos” vadītājam Latvijā Guntaram Caunam viņa stāsta par paveikto padomju laikos un mūsdienās, šobrīd aktuālajiem projektiem, atklājot arī savu skatījumu par Rīgas arhitektūru. Tieša valoda un spilgts, pieredzes bagāts redzējums.
Zaigai Gailei arhitektūra ir viss, un pašas izvirzītus mērķus viņa mēģina īstenot, cik labi vien iespējams. Padomju laikā, kad bija jāveic tipveida projektu būvniecība, Zaigai kā jaunai arhitektei “kastīšu bīdīšana” jau toreiz šķita bezjēdzīga, un viņa pievērsās kolhoznieku privātmāju būvniecībai. Pēc tam – no pamestas vietas izveidoja Berga bazāru kā savu pirmo lielāko projektu.
Savulaik kopā ar vīru Māri Gaili Zaiga ik mēnesi žurnālā “Liesma” veidoja lappusi “Mēbeles jauniem cilvēkiem”. Vēlāk šīs publikācijas tika apkopotas arī grāmatā ar tādu pašu nosaukumu. Iekārtojot savu dzīves telpu un audzinot trīs mazus bērnus laikos, kad veikalu plauktos produktu izvēle bija niecīga un ģimenes budžets – trūcīgs, Gaiļu pāris vēlējās arī ar citiem dalīties interesantās idejās, kā pašiem mājās uzmeistarot dažādus noderīgus priekšmetus. Piemēram, kā no slotas kātiem izveidot redeļu sienu. “Ja gribēji dzīvot citādāk, tev vajadzēja visu darīt pašam ar savām rokām. Es sev un bērniem visu šuvu pati, arī mēbeles varēju uzšūt. Vienīgais, ko nespēju – uztaisīt kurpes. Tas bija dzīvesveids,” atceras arhitekte.
Kopumā par savu specialitāti Zaiga Gaile uzskata senākas arhitektūras savienošanu ar jauno, mūsdienīgo, un šīs prasmes viņa ir izkopusi 45 gadu garumā: “Es būvēju uz pagātnes – tā ir mana definīcija. Es ņemu mantojumu, izpētu pa visām vīlēm un ielieku to, kas ir prasīts projektā. Tas ir tik aizraujoši!”
Ikdienā arhitekte pārvietojas ar velosipēdu un peldas Daugavā, un atklāj, ka Rīga ir viņas mīļākā pilsēta pasaulē – te dzimusi, augusi, skolojusies un īstenojusi savus projektus. Viņa bažījas, ka Rīgas centrs un vecās mājas netiek sakārtotas, kamdēļ iedzīvotāju tur kļūst arvien mazāk, sarūk ekonomiskā aktivitāte un centra veikaliņiem ir grūtības savilkt galus.
“Pilsētā ir jābūt stingrām līnijām un mērķiem. Es gaidu, kad Rīgā būs mērs, kas krastmalas satiksmi novirzīs pazemē un mēs visi varēsim piekļūt Daugavai,” saka arhitekte.
Domājot par arhitektūras attīstību un ņemot vērā pasaules izaicinājumus ar klimata pārmaiņām, slimībām, kariem un atkritumiem, no kuriem 40% tiek radīti būvniecībā, arhitekte norāda, ka nākotne pieder ilgtspējīgiem risinājumiem: “Griezīsim uz riņķi vecās durvis, restaurēsim un liksim iekšā!”
